Mūsu birojs Pētersona patents – AAA Law jau ilgstoši praksē bija atsaucies uz Augstākās tiesas judikatūras atziņām (2001.gada 9.maija spriedums lietā Nr. SKC‑239/2001 un 2009.gada 25.februāra spriedums lietā Nr. SKC‑61/2009) par personu tiesībām celt tiesā prasību par atsevišķu elementu disklamēšanu preču zīmēs, lai novērstu šaubas par piešķirto tiesību apjomu reģistrētajai preču zīmei. Tādējādi, praksē šajā jautājumā bija stabila.

Tomēr ar pēdējo Augstākās tiesas lēmumu civillietā Nr. C30396320, ar kuru tika skatīta blakus sūdzība par elementa “CITRAMONS” disklamāciju no preču zīmēm “OL‑CITRAMONS”, pamatojoties uz likuma “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 6. panta otrās, trešās un ceturtās daļas, tiesa mainīja judikatūru un lēma, ka personām nav tiesību vērsties tiesā ar prasību par atsevišķu preču zīmes elementu disklamēšanu.

Šajā civillietā lietā Pētersona Patents – AAA LAW pārstāvēja AS „Ņižņegorodskas ķīmijas-farmācijas rūpnīca” (Blakus sūdzības iesniedzējs), kur tiesa nepievienojās Blakus sūdzības iesniedzēja argumentiem un noraidīja blakus sūdzību, norādot uz sekojošiem apsvērumiem:

• Gramatiski un sistēmiski tulkojot tiesību normas, var secināt, ka likumdevējs ir paredzējis tieši Patentu valdei tiesības deklamēt atsevišķus preču zīmes elementus. Tas pamatojams ar to, ka likumdevējs ir izvēlējies tiesību normu, kas regulē disklamāciju iekļaut tieši pie Patentu valdes procedūras regulējošajām normām;
• Senāts secina, ka elementu disklamēšana nav un nevar būt tiesas kompetencē, jo prasības kārtībā tiesa izskata civiltiesiskus strīdus, kad ir aizskartas vai apstrīdētas personas civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses (jāņem vērā, ka lēmums šajā lietā ir pieņemts pirms Satversmes tiesas lēmuma lietā Nr. 2020-08-01);
• Tiesa atzina, ka disklamācija ne piešķir, ne atņem, ne arī groza personas tiesības, tādējādi tika secināts, ka disklamācijai ir tikai informatīva vai izglītojoša funkcija, kā rezultātā disklamācija nenozīmē atteikumu reģistrēt preču zīmi vai kādu tās daļu. Tiesa skaidro, ka disklamācijas būtība ir skaidrot, kurš elements pats par sevi nav atšķirtspējīgs, bet tas nenozīmē, ka atšķirtspēja nepiemīt zīmei kopumā;
• Tika arī atzīts, ka disklamācijas pat nav ņemamas vērā, izskatot preču zīmju strīdus, jo nevar jau iepriekš un vispārēji uzskatīt, ka konfliktējošo zīmju aprakstošie elementi ir jāizslēdz no to līdzības vērtējuma.
• Augstākā tiesa papildus noteica, ka tiesām ir pienākums pašām patstāvīgi strīda gadījumā vērtēt preču zīmes raksturu, atkarībā no strīda priekšmeta un ņemot vērā visus preču zīmes elementus kopumā. Piemēram, jānosaka, vai pastāv kāds no likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 6.panta pirmajā daļā ietvertajiem absolūtajiem pamatiem – preču zīmes reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu, vai arī kāds ir agrākās preču zīmes atšķirtspējas līmenis – vērtējot sajaukšanas iespēju.

Šīs tiesas atziņas tuvina Latviju ar Eiropas Savienības preču zīmju regulējumu, jo jaunajā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā Nr. 2017/1001 vairs netika iekļauta nekāda atsauce uz disklamēšanas iespējām. Līdz ar to norādot uz vienotā regulējuma virzību – atteikšanos no disklamācijas.

Atbildētāju šajā lietā pārstāvēja preču zīmju patentpilnvarnieki Gatis Meržvinskis un Kristīne Viļķina.